Sanda Skujiņa

Gleznu izstāde “Corps de Ballet”


Vai Edgara Degā atgriešanās?


Labs jautājums – kā saistīt impresionisma klasiķi Edgaru Degā (E.Degas) ar mūsdienu daudzsološo Sandu Skujiņu? Abi glezno balerīnas, abi turas pie pasteļa toņiem, abos ir kaut kas no Sorena Kjērkegora „lēciena nezināmajā”. Taču ievērojamais dāņu filozofs un teologs, nonāca pie šī „lēciena” kategorijas Kopenhāgenas karaliskajā operteātrī, vērojot kārtējo baleta izrādi.


Ar baletu mums parasti ir saistītas greznas ainas; tā ir pārcelšanās citā – skaistākā realitātē par to, kurā esam ikdienā, bet ja tā ir arī sāpīga realitāte, tad tā ir sterila un dižciltīga. Tā nu tās balerīnas dejo un virpuļo kā sniegpārsliņas, vēstot mums šos dižciltīgi skaistos notikumus no sen pagājušiem laikiem.


Bet te nu E. Degā „Dejas stunda” un mūsu priekšā vairs nav skatuves mistērija, bet gan tas grūtais un pelēkais darbs, ko ikdienā jādara balerīnai. Dažādajās sejās un raksturīgajā ķermeņa valodā ieraugām te centīgu pakļaušanos padruknā baletmeistara ne īpaši laipnajai dresūrai, te slavas alkas, te vienkāršu mēģinājuma rutīnu. Palūkosimies, pavasara saules un ziedu noskaņu nesošajā audeklā „Balets”: apburoši smaidošā balerīna balti-rozā toņos ar pavasarīgo ziedu matos ir noliekusies skatītāju priekšā. Taču skatītāju nav: to vietā muzikantu pakauši, kuru redzokļi, jāsaprot, urbjas nošu lapās, jo raugi, arī viņi dara darbu, kam nav nekādu emocionālu saišu ar to mākslas skaistumu, kas norisinās viņiem līdzi darot. Šai skaistumā ir kaut kāds laikmeta traģiskums, raksturīgs 19.gs. otrajai pusei ar tās industriālo revolūciju un nostaļģiju par aizejošajiem vecajiem, aristokrātiskajiem un daudz gaisīgākajiem laikiem. Senās dižciltības vietā nāk tāds skaistums, kuram cauri spīd darbs un tehnoloģija. Arī skatuves un mākslas tehnoloģija.


Kopš E.Degā nu ir aizritējis aptuveni pusotrs gadu simts un, liekas, ir nostaigāts aplis, notikusi atgriešanās pie tām pašām balerīnām Sandas Skujiņas darbos. Jā, pavasarīgā, ziedlapiņu piesātinātā kolorīta, kas bija tik raksturīgs agrīnajiem impresionistiem, vairs nav. Tā vietā ir nācis ziemeļnieciskais, vēsais zili-pelēkais un tam kontrastējošais dzeltenīgais fons. Impresionistiski silti personisko toņkrāsu vietā ir ienācis vēsais, rezignētais, ziemeļzemes dzestrums. Un uz tā fona mēs atkal sastopamies ar tām pašām balerīnām. Atšķirībā no gleznotāja uzburtās krāsu maiņas impresionisma rītausmā mūsu varone Sanda Skujiņa velk redzamu zīmējumu, pasvītrojot jau daudz skaudrākas pārdomas, kuras pauž dejotāju augumi. Laikam jau Sorena Kjērkegora „lēciens nezināmajā” nes vairāk filozofijas nekā rožainu cerību, kuras lūkojas no E.Degā audekliem. Kāda vairs poēzija un romantika filozofijā!


Tai pašā laikā jaunās mākslinieces audeklos atrodam skatuves panorāmu, kas izgaist bezgalībā ar dažādā asumā ieskicētiem stāviem – savdabīgu mūzikas pauzi, sastingušu baleta mirkli, kas liek domāt un meditēt. Bet te, lūk, dejotājas nosēdušās uz zemes un skatuviskais balerīnas smalkums ir kļuvis par smagnēju sievietes matēriju, kas vairāk liek domāt par tās sievas un mātes lomu nekā trauslo skatuves sapņu radīšanu.


Balerīnu skaistums nogurumā un dejas pauzē, balerīnas skaistums romantiku zaudējušajā mūsdienu pasaulē – šo un daudz ko citu atkal piedāvā galerija „Slazds”, kas atrodas blakus tik poētiskajiem „Zviedru vārtiem” Vecrīgā. Izstādē redzamie mākslas darbi ir nopērkami – ar laiku tie kļūs par „veco labo laiku” mākslu, bet šodien tie lieliski iederas modernajos interjeros, rosinot to saimniekus un viesus uz tām filozofiskajām pārdomām uz kurām ir spējīga uzvedināt tikai īsta māksla.


L.Taivans